Description

Apkopojot materiālus par Niedras skolas gaitām Tirzā, Vecpiebalgā, Rīgā un Tērbatā, par darbu Puzeniekos, “Pēterburgas Avīžu Literārā pielikuma” un “Austruma” redakcijās, Matīšu un Kalsnavas, Vietalvas, Viļņas un Altštates vācu luterāņu draudzēs un izpētot Niedras dokumentu arhīvu un bibliotēku, autors secinājis, ka t. s. “tautas nodevība” bija loģisks iznākums izglītota individuālista Niedras attiecībās ar revolucionāro latviešu sociālismu un politisko nacionālismu. Niedras sabiedrisko attiecību atziņas izauga no mērenās apgaismības un evolucionisma saknēm un nostiprinājās uz kulturālā nacionālisma pamatiem. Tas ļāva viņam izteikt precīzus pravietojumus par dumpīgā sociālisma un nacionālisma bēdīgajām perspektīvām. Pārejas laikmetā, kad politiskie avantūristi un karjeristi sludināja gan sociālās iekārtas, gan Latvijas valstiskuma maiņas vajadzību, Niedra uzsvēra, ka cilvēkam vispirms jāmainās pašam, tikai tad viņš atbrīvosies no ārējo apstākļu gūsta. Nekāda neatkarība, nekāda demokrātija revolūcijas, t.i., noziedzības attiecībā pret veco iekārtu, nesta, dzīvi labāku un skaistāku nedarīs. Vai Andrieva Niedras “tautas nodevība” bija pirmā plašā //melnā pīāra// kampaņa latviešu politikas vēsturē, par to varēs spriest lasītājs, aizverot Āra Puriņa grāmatu “Andrievs Niedra. Četri gadi un viss mūžs”.

Par autoru:

Vēsturnieks Āris Puriņš (1943)  profesionālo darbību veltījis mācītāja un rakstnieka Andrieva Niedras (1871–1942) dzīves un darbu pētniecībai. 2005. gadā izdotajai monogrāfijai “Andrievs Niedra. Četri gadi un viss mūžs”. Vēlāk izdevis vēl vienu grāmatu, kurā iekļautas maz pazīstamas A. Niedras biogrāfiskas apceres – 1924. gadā Centrālcietumā sarakstītā “Kā es atkal par latvieti tiku” (2019)  un “Kā mani tiesāja”, kā arī bijis “Cilvēks cilvēku un tiesas priekšā” esejas autors.