"Elza Ķezbere savās dzejās mīl miniatūras formu, mazus trauslus gleznojumus, dvēseles nianses, vieglus atspīdumus dabā un sevī. Viņa mīl lietas, par kurām parasti maz domājam: senus gleznojumus uz sienām, mēbelēm, vāzēm, šie senie gleznojumi dzejniecei raisa sapņus, liek atplaukt bijušo laiku romantikai. Viņa mīl arī maija rozes, kas dvēseli pilda ar gaišumu, un rudenīgus ziedus, kas pauž tuvas iznīcības dvašu un raisa gaistošas skumjas, atvasarīgu smeldzi. Ķezberei tīk vakara zilajā no krēslā klīst pa senlaicīgu parku, kur klusē aizsapņojies fontāns un smaržo matiolas. Sirdī raisās prieks par mazu skaistumu, ko veidojusi trausla cilvēka roka vai pati daba. Tad sanāk kopā ari atmiņas, lai atkal klusi gaistu."

Ķelpe, Jānis. Tālavas rakstnieki. Tālavietis, Nr.77